Pigmentācija

Pigmentācija

Ādas pigmentācijas traucējumi – tā ir problēma, kura tiek izskatīta ar kosmetologiem un dermatologiem trijos aspektos – psiholoģiskajā, kosmētiskajā un ārstnieciskajā. Pigmenta plankumi, it īpaši uz sejas veido nepievilcīgu  ārējo izskatu un var būt kā cēlonis un iemesls dažādām slimībām. Pigmentācijas ārstēšana nav iespējama bez melanīna veidošanas mehānismu, ka arī patoloģiskās pārmērīgās pigmentācijas (hiperpigmentācijas) iemeslu un rašanās mehānismu saprašanas.

Pigmenta plankumu veidošanas iemesli

Saskaņā ar eksistējošo patoloģiska pigmenta veidošanas teoriju, par veicinošiem faktoriem kalpo:

1. Pārmērīga UV apstarošana— 52 – 63%.
2. Hormonālās sistēmas traucējumi organismā — 25 – 26%.
3. Grūtniecība — 18 – 24%.

95% gadījumos hiperpigmentācija lokalizējas uz sejas.

Melanīna sintēze un veidošanas regulācija

Melanoģenēze vai melanīna sintēze – tas ir viens no organisma pielāgošanas aizsardzības mehānismiem apkārtējās vides ietekmei. Tas tiek īstenots ar melanocītu šūnām, kuras atrodas starp citām šūnām ādas bazālajā slānī. Ar saviem galiem tie cieši saskārās ar keratinocītiem. Tādu strukturālu un funkcionālu apvienojumu sauc par epidermāli-melanīna epidermas vienību. Uz 1cm² ādas vidēji atrodas līdz 1200 melanocītu, katrs no viņiem tiek savienots ar 36 keratinocītiem. 

Melanocītu ķermeņos atrodas īpašās augsti organizētās struktūras, ar apvalku, kurā tiek izstrādāts melanīns. Tas transportējas pa galiem keratinocītos un strādā kā optiskais filtrs, kurš absorbē UV starojumu.

Sintēzes bioķīmija 

Sintēze organismā tiek nodrošināta no tirozīna aminoskābes, kura ir gandrīz visu dzīvnieku un augu proteīnu sastāvā, kateholamīnēs (noradrenalīns, adrenalīns) un dioksifenilalanīnā. Zem tirozināzes fermenta ietekmes notiek to oksidēšana un pārvēršana caur virkni turpmāko bioķīmisko reakciju tumši nokrāsotajā melanīnā. Pēdējais savienojas ar proteīnu un atrodas cilvēka organismā melanoproteīnu kompleksa veidā.

Procesa regulācijas sistēmas

Ja bioķīmiskie melanīna veidošanas procesi ir zināmi, tad to regulācijas mehānismi un pigmenta šūnu funkcijas vel nav pietiekami izpētītas. Par procesa iesākšanos mehānismu kalpo ultravioleta stari, kuri izraisa perifērisko receptoru kairinājumu. Turpmāk tiek izskatīti divi regulācijas ceļi:

1. Impulsi nokļūst uz smadzeņu centriem, kuri atrodas hipotalamusā un adenohipofīzē, un stimulē sekrēciju un izlaišanos asinīs melanīnostimulējošo hormonu (MSH). Tie aktivizē melanīna biosintēzi un to transportēšanu.
2. Melanocītu funkcija melanīna sintēzes daļā tiek nomākta zem melatonīna epifīzes hormona ietekmes, kas ir antagonists MSH.

Ņemot vērā, ka ādas virsma ir hormonāli atkarīgs orgāns, tādējādi dzimumhormoni ievērojami ietekmē epidermas šūnu dalīšanas procesus, tauku dziedzeru sekrēciju, matu folikulu funkciju un melanīna sintēzi. To līmeņa svārstīšanās  sieviešu organismā (ovulācijas cikla laikā, grūtniecības laikā, menopauzes laikā, perorālo kontraceptīvu lietošanas laikā) atspoguļojas uz visiem šiem procesiem. Piemēram 1/3 sieviešu, kuri lieto perorālus kontraceptīvus tiek atklāta melanoze, t.i. melanīna uzkrāšanos iekšējo orgānu audos un ādā. Ārpus tam, melanīna sintēzes mehānismus ietekmē arī citi hormoni, piemēram adrenokortikotropi, tireotropi, somatropi hipofīzes hormoni.  

Tādējādi ādas pigmentācija notiek kaskādes procesa rezultāta, kurš tika iesākts ar UV-starojumu, kurā attīstībā piedalās nervu un hormonālā sistēmas. 

Eksistē vēl viena teorija, saskaņā ar kuru pārmērīgu melanīna sintēzi ietekmē brīvie radikāļi (oksidētāji), kuru pārpalikums un uzkrājumi notiek antioksidantu trūkuma apstākļos – ķīmisko savienojumu, kuri nomāc oksidācijas procesus. Tā rezultātā parādās ādas šūnas ar DNS struktūras bojājumiem un veidojas zonas ar paaugstinātu pigmentāciju.

Patoloģiskās hiperpigmentācijas veidi un tipi

Pigmentu plankumu ārstēšana uz sejas ir atkarīga no to tipa un veida. Saskaņā ar nosacīto klasifikāciju izdala trīs hiperpigmentācijas tipus.

1. Pirmatnējā – iedzimtā, kuru parādīšanos nav atkarīga no ārējo faktoru ietekmes un iegūtā.
2. Sekundārā vai post infekcijas.
3. Ģeneralizētā (izplatīta) un lokāla.

Visbiežāk pie kosmetologiem vēršas pacienti ar pigmenta plankumiem, iegūtiem UV-staru vai ķīmisko aģentu ietekmes rezultātā, vai šo divu faktoru kombinācijas rezultātā.

Pārmērīgās pigmentācijas veidi

 Vasaras raibumi – pigmentācijas veids, kuru var sastapt gan bērniem, gan pieaugušajiem. Nosliece uz šo pigmentācijas veidu ir cilvēkiem ar gaišiem vai rudiem matiem, paaugstinātās melanīna veidošanas rezultātā. Noņemt vasaras raibumus var ar dažādiem balinošiem līdzekļiem un pīlingiem. Kā profilakse, vajadzētu piesegt atklātās ādas zonas no tiešiem saules stariem vai arī lietot saules aizsarg krēmus ar augstu faktoru.  

Melanodermija – hroniskā ādas saslimšana, kura izpaužas ar nevienmērīgiem brūniem un bronzas plankumiem uz sejas un plaukstiem. Turpmāk tie var parādīties arī uz aizsegtām ķermeņa daļām. Dažreiz uz to fona parādās kārpainie veidojumi, komedoni, ādas lobīšanos un nieze. Melanodermija var būt iedzimtā (reti) un iegūtā hipofīzes slimības rezultātā (audzējs), pēc dažu medikamentozo preparātu hinīnas vai sulfanilamīdas grupas lietošanas, amidopirīna, sensibilizācijas rezultātā UV-stariem ar dažādām fotodinamiskām substancēm, biežāk ar ogļūdeņražiem (naftas pārstrādes produkti, eļļas, neattīrīts vazelīns, organiskās sveķes).   

Hormonālā melanodermija vai ādas melanoze – parasti parādās sievietēm brunetēm ar IV ādas foto tipu.  Tāpat kā grūtniecēm, plankumi ar neregulāro formu atrodas uz pieres, zoda, simetriski uz vaigiem, virs lūpas un deniņiem. To rašanās tiek saistīta ar estrogēnu un progesterona proporciju izmaiņām, savukārt to krāsa ir atkarīga no UV-starojuma devas.

Hloazma ir iegūtā ierobežotā melanoze. Plankumi lokalizējas uz pieres, vaigiem un tiek raksturoti ar precīzi norobežotu nepareizās formas kontūru. Šī slimība  ir iegūtā, bet plankumu veidošanu veicina UV-starojums un iedzimtā pigmenta plankumu paaugstinātā jūtība pret estrogēniem

Pigmentācija var parādīties meitenēm pubertātes periodā, sievietēm ar iekaisuma ginekoloģiskām slimībām, kā arī perorālo kontraceptīvu  lietošanas laikā. Nereti hloazma pazūd pēc pirmās menstruācijas, pēc bērna piedzimšanas vai kontraceptīvu lietošanas pabeigšanas, taču dažreiz var saglābāties ilgus gadus.

Aknu hloazma iet kopā ar  hroniskiem hepatītiem, kuri notiek ar recidīviem. Izpaužas  kā plankumi ar izteiktu teleangiektāžu tīkliņu. Pigmentācijai nav precīza kontūra, lokalizējas uz vaigu sānu virsmas pārejot uz kakla.

Acu plakstiņu hiperpigmentācija tiek novērota sievietēm pēc 25 gadiem pārmērīga UV starojuma rezultātā hormonu nelīdzsvarotības (vairogdziedzera, olnīcu, virsnieru dziedzeru slimības) un ģenētiskās noslieces dēļ. Līdz norādītām vecumam plankumi var parādīties tāpat pie perorālo kontraceptīvu lietošanas, dažu medikamentu, kosmētisku preparātu lietošanas, kuri satur citrusa augļu eļļas.

Sekundārā hiperpigmentācija parādās izsitumu vietās pēc panesta sekundārā sifilisa, sarkanā plakanā ķērpja, apdegumiem, ādas strutainiem iekaisumiem un neirodermīta. 

Senils lentigo (vecuma plankumi) — izskatās kā mazie ovālie plankumi vai arī nepareizās formas plankumi, kuri lokalizējas galvenokārt uz sejas, kakla, rokām. Krāsa variējas no gaiši līdz tumši brūnai. To parādīšanos tiek paskaidrota  ar melanocītu kopēja skaita samazināšanos (katrus 10 gadus pēc 30 gadu vecuma samazinās uz 8%), kā arī pigmenta transportēšanas traucējumiem pie keratinocītiem.  Pie tam, vietās, kuras ir pakļautas pastiprinātai saules ietekmei, pigmenta šūnu blīvums saglabājas, vai pat palielinās, kas noved pie ādas fotonovecošanas mārkera parādīšanos -  raibās pigmentācijas.

Broka pigmenta dermatoze — simetriskie dzeltenīgi brūni plankumi ar neprecīzu kontūru zoda zonā, nasolabiālo kroku zonā un apkārt mutei. Par iemeslu var kalpot olnīcu funkciju traucējumi vai kuņģa-zarnu trakta traucējumi.

Terapija

Apkopojot rezultātus, var secināt, ka eksistē daudz un dažādu pigmentācijas rašanās iemeslu, ārpus UV-starojuma, kurš ietekmē tirozināzes aktivizāciju, kura stimulē pigmenta veidošanos, lai pasargātu ādu, tāpat endogenie radikāļi, kuri rodas vietējo iekaisumu procesu vietās vai kuri atrodas medicīnisko preparātu sastāvā arī piedalās pigmenta veidošanas procesā. Fotosintezējošās vielas, kuri atrodas mūsu pārtikā, konkrēti tējā, dārzeņos, kā arī kosmētikas produktos, bieži kalpo par kairinātajiem. Ārpus tiem veidojas dažādas formas un krāsas pigmentētās dzimumzīmes. Ārpus pigmentācijas formām, kuras tika izraisītas ar melanīna iedarbību, eksistē pigmentācija, kura satur endogeno vielmaiņas produktu noguldījumus, kuri tika izraisīti ar proteīnu un lipīdu oksidācijas procesu, kā piemēram vecuma plankumi.  

Aktīvie aģenti

Nevēlamās pigmentācijas un hiperpigmentācijas terapija  iekļauj sevī medicīniskus un kosmētiskus aspektus. Ārpus tehniskām ierīcēm, tādām kā lāzers un mikrodermabrāzija, sekojošie aktīvie aģenti būs ieteicami:

 Aktīvie aģenti kā preventīvi līdzekļi no pigmentācijas

• Tirozināzes inhibitori;
• Antioksidanti;
• Vielas, kuras atspoguļo UV starus vai transformē tos siltumā.

 Aktīvie aģenti, kuri novērš jau eksistējošus plankumus

• Vielas, kuri degradē melanīnu;
• Vielas, kuriem piemīt reģenerējošs efekts;
• Pīlingi.

C vitamīns

C vitamīns liposomās askorbil fosfāta veidā darbojas ne tikai kā tirozināzes inhibitors, bet arī novērš oksidācijas procesu, kā arī daļēji likvidē hinoīdas melanīna formas. Tas var izskatīties kā viegla jau eksistējošā melanīna izbālēšana, it īpaši, ja pirms tam bija abrazīva pīlinga vai mikrodermabrāzijas procedūra. Ārpus tam askorbil fosfāts tiek izmantots kā preventīvs līdzeklis. Brīvā C vitamīna forma ir mazāk ieteicama, jo tā ir nestabila pret atmosfēras skābekli un tās caurejamības līmenis ir zems. To var viegli atklāt lāzera procedūras laikā, kura stimulē tirozināzes aktivitāti. Askorbil fosfāts liposomās pilnībā nomāc melanīna veidošanos, tajā pat laikā, kad brīvs C vitamīns reaģē brūnas nokrāsas veidā. Ķīmiski saistītā linolskābe un fosfatidilholīns, kuri veido liposomas sinerģiski veicina balināšanas procesu.

Polifenoli

Augu ekstrakti spēlē milzīgu lomu ādas balināšanā. Pie šis grupas attiecās ekstrakti, bagātie ar polifenoliem, tādi ka lakrica, meža malva, piparmētra, prīmula, rasaskrēsliņi, zemteka (ārstnieciskā veronika), melisa, pelašķis. Vairākums to komponentu darbojas kā tirozināzes inhibitori. Par galveno faktoru šeit kalpo šo koncentrātu iekļūšana ādā, šajā gadījuma liposomas un nanodaļiņas pierādīja savu efektivitāti. Polifenolu viegla oksidācija var tikt novērota, ja atstāt karstās tējas tasi uz galda neaizklātu, tā paliek tumšāka un veido tumšus lokus. Stipri antioksidanti, tādi kā C vitamīns no citrona sulas nomāc šo reakciju un tēja paliek daudz gaišāka. Rucinols (4-butil-benzol-1,3-diols) darbojas kā rezorcinu grupas tirozināzes inhibitors un var tikt pielietots farmaceitiskās, kā arī kosmētiskās procedūrās.

Azelaīnskābe

Konkurētspējīgs tirozināzes inhibitors tāds kā azelaīnskābe ir efektīvs ne tikai augstajā koncentrācijā , kura ir pieļaujama tikai farmaceitiskiem preparātiem, bet arī 1% apjomā tikai tad tā jālieto ilgstošu periodu. Azelaīnskābe  - tā nav toksiskā dikarboksilā skābe, kura parādās graudaugos dabīgā veidā, tai piemīt pretmikrobu efekts ādai ar akne vai rozaceju.

Retinoīdi

Aktuālos balinošos farmaceitiskos preparātos hidrohīnons tiek apvienots ar citām vielām, kā piemēram hidrokortizons un retinoīdi tādi kā A vitamīna skābe. A vitamīns veicina intensīvu šūnu veidošanos darbību un paātrina pigmenta degradāciju. Tāds pats efekts piemīt bio degradējamam A vitamīnam nanodaļiņās, kurš pārspēj ar savu augstu caurejamību  un pārvēršanas procesu A vitamīnā epidermā. Hidrokortizons medicīniskos balinošos preparātos samazina melanocītu pigmenta veidošanos.

Kojas skābe — sēņu Aspergillus, Aerobacter un Penicillum veidu vielmaiņas produkts. Kosmetoloģijā kojas skābe tiek pielietota kā efektīvs ādas balinātājs un tirozināzes inhibitors. Tai piemīt intensīvs balinošs efekts.

Traneksamskābe

Traneksamskābei piemīt antifibrinolītisks efekts. Nomāc plazmīna un plazminogēna aktivētāja darbību. Tai piemīt homeostātiskā iedarbība asiņošanas gadījumos, kura tiek saistīta ar fibrinolīzes paaugstinājumu, kā arī tai piemīt pret alerģiska un pretiekaisuma iedarbība pateicoties kinīnu un citu aktīvu peptīdu veidošanos nomākšanai, kuri piedalās alerģiskās un  iekaisuma reakcijās. Traneksamskābe ne tikai balina ādu, bet arī samazina apsārtumu, kurš tika izraisīts ar asinsvadiem, tādējādi izlīdzinot ādas krāsu. Šī skābe ir ļoti efektīva liposomālās dispersijas veidā melazmas gadījumā.

Terapija un piesardzības pasākumi

Balinošo aģentu ietekme tiek pastiprināta, ja tiek pavadīta ar augļu skābju terapiju. AHA skābes tādas kā glikolskābe noņem virspusējo melanīnu. Stimulējot jaunu šūnu veidošanos, tāpat šūnas, kuras satur melanīnu ātrāk aizvietojas.  Salicilskābei un C vitamīnam brīvā formā (askorbīnskābe) arī piemīt keratolītisks efekts. Tas pats tiek attiecināts pie mehāniskiem pīlingiem ar nolobjošām daļiņām un enzīmiem pīlingiem, kuru pamatā ir ananāsa un papaijas ekstrakti.  Balinošo preparātu lietošanas laikā, ļoti svarīgi vienlaicīgi lietot aizsargkrēmus, kuri atspoguļo vai absorbē ultravioleta starus. Tomēr jāatceras, ka noteikts ultravioleta daudzums ir nepieciešams D vitamīna veidošanai, savukārt augsta to koncentrācija noved adu stresā stāvoklī. Sakarā ar balinošo aģentu izmantošanu, āda paliek bez dabīgas aizsardzības, jo tiek noņemts aizsargājošs melanīna slānis, un paliek īpaši pakļauta negatīvas saules radiācijas ietekmei. Šajā gadījumā tiek rekomendēta CM-glukāna ikdienas lietošana kā šūnu aizsarglīdzeklis pret foto novecošanu. Savukārt ehinācijas un iglicas sērums ir svarīgi produkti ādas toņa izlīdzināšanai. Šiem abiem līdzekļiem tika atzīmēta labvēlīga ietekme uz ādu ar apsārtumiem, kuperozi, purpuro rozaceju un tumšiem lokiem zem acīm.